Hlorētie šķīdinātāji ir organiski savienojumi, kas satur hlora atomus savā molekulārajā struktūrā; to molekulmasu nosaka klātesošo oglekļa, ūdeņraža un hlora atomu sastāvs un skaits. Parastie piemēri ir dihlormetāns, hloroforms, oglekļa tetrahlorīds, 1,2-dihloretāns, trihloretilēns un tetrahloretilēns. Tā kā šiem šķīdinātājiem ir dažādas molekulārās struktūras, to molekulmasa atšķiras, piemēram, dihlormetāna molekulmasa ir aptuveni 84,93 g/mol, hloroforma ir aptuveni 119,38 g/mol, trihloretilēna ir aptuveni 131,39 g/mol un tetrahloretilēna ir aptuveni 1 g/mol.
Hlorēta šķīdinātāja molekulmasu ietekmē hlora atomu skaits un citu atomu sastāvs molekulā. Noteiktam oglekļa skeletam molekulmasa parasti palielinās, jo ūdeņraža atomi tiek aizstāti ar hlora atomiem. Tomēr molekulmasa vien nenosaka šķīdinātāja fizikāli ķīmiskās īpašības; atsevišķiem hlorētiem šķīdinātājiem ir būtiskas atšķirības blīvuma, viršanas temperatūras, nepastāvības un šķīdības ziņā. Piemēram, dihlormetānam ir zemāka viršanas temperatūra un lielāka gaistamība, turpretim tetrahloretilēnam ar lielāku molekulmasu ir salīdzinoši augstāka viršanas temperatūra; līdz ar to tie ir piemēroti dažādiem rūpnieciskiem lietojumiem.
Molekulmasa ir kritisks parametrs hlorēto šķīdinātāju identificēšanai un materiālu bilances aprēķinu veikšanai, piemēram, molārās koncentrācijas noteikšanai, maisījumu sagatavošanai vai ķīmisko reakciju stehiometrisko attiecību aprēķināšanai. Praksē jāņem vērā arī tādi faktori kā šķīdinātāja tīrība, blīvums, viršanas temperatūra un citas tehniskās specifikācijas. Ņemot vērā to, ka daži hlorētie šķīdinātāji ir toksiski — daži veidi rada kancerogenitātes vai kaitējuma videi risku, iepirkuma, uzglabāšanas un lietošanas laikā ir svarīgi pārbaudīt ķīmisko nosaukumu, CAS numuru un drošības datu lapu (SDS) un nodrošināt, ka visa darbība atbilst attiecīgajiem drošības un vides noteikumiem.
