Ketonu šķīdinātājiem piemīt zināma caurlaidības pakāpe, ko galvenokārt nosaka tādi faktori kā šķīdinātāja molekulārā struktūra, polaritāte, molekulu izmērs, nepastāvība un caurduramā materiāla īpašības. Praktiskā pielietojumā ketoni, piemēram, acetons vai metiletilketons (MEK), var samitrināt noteiktu materiālu virsmas un iefiltrēties to mikroporās vai polimēru struktūrās. Īpašiem sveķiem, pārklājumiem un polimēru materiāliem šie šķīdinātāji var izraisīt pietūkumu vai mīkstināšanu, tādējādi uzlabojot to spēju izšķīdināt materiāla iekšējās sastāvdaļas. Tomēr jāatzīmē, ka dažādu ketonu šķīdinātāju iespiešanās spējas atšķiras; tāpēc iespiešanās dziļumu nevar izsecināt tikai no šķīdinātāja šķīdināšanas spējas.
Ketonu šķīdinātāju caurlaidīgā darbība ir īpaši svarīga tādos procesos kā pārklājuma apstrāde, līmes uzklāšana, virsmas tīrīšana un sveķu apstrāde. Tiklīdz šķīdinātājs iekļūst materiāla virsmā, tas var atvieglot sveķu vai citu organisko vielu šķīdināšanu, atvieglojot virsmai pielipušos piesārņotājus. Noteiktās pārklājuma vai līmes sistēmās kontrolēta šķīdinātāja iespiešanās var ietekmēt arī virsmas mitrināšanu, adhēziju un žūšanas procesu. Un otrādi, ja šķīdinātājs nav saderīgs ar substrātu, tas var izraisīt tādas problēmas kā plastmasas plaisāšana, pārklājumu saburzīšanās, virsmas mīkstināšana vai materiāla īpašību pasliktināšanās; līdz ar to atbilstošais šķīdinātājs ir jāizvēlas, pamatojoties uz konkrēto materiāla veidu.
Ketonu šķīdinātāju iekļūšanu parasti ietekmē dažādu faktoru kombinācija, tostarp temperatūra, kontakta ilgums, šķīdinātāja koncentrācija un materiāla struktūra. Lai gan temperatūras paaugstināšana var paātrināt molekulāro difūziju, tā arī palielina šķīdinātāja iztvaikošanas ātrumu un rada drošības riskus. Līdzīgi kontakta laika pagarināšana var palielināt dziļumu, kādā šķīdinātājs iekļūst materiālā, lai gan tas ne vienmēr nodrošina vēlamā rezultāta nepārtrauktu uzlabošanos. Turklāt vairums izplatīto ketonu šķīdinātāju ir viegli uzliesmojoši, un daži var apdraudēt veselību; tādēļ lietošanas laikā ir svarīgi nodrošināt atbilstošu ventilāciju un aizsardzības pasākumus. Praksē optimālie darbības apstākļi jānosaka, ņemot vērā konkrēto šķīdinātāju, substrāta īpašības un procesa prasības.
